No dažām sēkliņām līdz tūkstošiem stādu. Emīls ir jaunākais arbūzu lielsaimnieks Latvijā
Gundega Gaujere 2025. gada 29. septembrī
Emīls ar arbūzu audzēšanu aizrāvies kopš desmit gadu vecuma: “Ideja par arbūzu audzēšanu radās, kad es stāvēju veikalā pie sēklu stenda. Es gribēju kaut ko audzēt, bet es nezināju ko, līdz mani piesaistīja arbūzu sēklu paciņa. Iesēju sēkliņas, pēc tam izpiķēju, iestādīju siltumnīcā, rūpējos, audzēju un sapratu, ka tas mani aizrauj un ar to gribu nodarboties.”
Sezonas beigās, kad Emīlam apritēja vienpadsmit gadi, tā bija pirmā reize, kad viņš nobaudīja sevis izaudzēto arbūzu: “Pirmajā gadā bez iepriekšējās pieredzes un zināšanām izauga saldākais arbūzs, ko es biju baudījis, nu āķis bija lūpā.”
Emīls skaidri norāda, ka viņa nodoms izmēģināt arbūzu audzēšanu nebija tendēts uz nopelnīšanu un biznesu, bet gan tiecās uz savu mērķi: “Mans dzīves lielākais mērķis ir radīt pienesumu sabiedrībai, un es jūtos ļoti piepildīts, ka to varu īstenot ar arbūzu audzēšanu.”
Četrus gadus Emīls iepazina arbūzu kultūru, sākumā gan apkārtējie esot noskatījušies diezgan skeptiski, jo neticēja, ka Latvijā var izaudzēt arbūzus un vēl pie tam tik saldus.
Jaunieša panākuma atslēga – vienmēr definēti mērķi
Emīls pavasarī un rudenī darbus apvieno ar mācībām: “Ir ļoti grūti apvienot skolu ar uzņēmējdarbību, jo visu laiku ir jādomā par prioritātēm, kuru darbu ir svarīgāk izdarīt, protams, vidusskola nav obligāta, bet mācīšanos es noteikti neatmetīšu, jo man ir tālejoši mērķi, kur zināšanas ir nepieciešamas.”
“Man ir definēti mērķi, es zinu, ko gribu, un uz to tiecos. Manuprāt, tā ir panākuma atslēga, un tas ir kā es atšķiros no citiem vienaudžiem.” Emīls norāda, ka katram ir savas intereses un hobiji, viņam tā ir arbūzu audzēšana.
No apkārtējiem jauniešiem Emīls nav jutis neizpratni par viņa sirdslietu. “Es neesmu tādā sabiedrības lokā, kas mani neizprastu, man apkārt ir saprotoši, aktīvi jaunieši, kuriem pašiem ir savas nodarbes, līdz ar to arī uz manu hobiju skatās pozitīvi.”
Jaunietis norāda, ka pats iemācījies visu par un ap arbūziem, un kādam citam darbiniekam uzticēt un iemācīt to būtu ļoti grūti. Tēti uzņēmumā iesaistījis vien pagājušajā sezonā, arbūzu novākšanas posmā, pārējos pienākumus veic pats. Izaudzē stādus, tos iestāda, apkopj, nolasa, pārdod, un pats ir arī grāmatvedis savam uzņēmumam. “Man ceļā uz tirdziņu, skolu, paiet apmēram stunda, pusotra, pa ceļam datorā es veidoju visas pavadzīmes, rēķinus.”
Mērķi, kas šajā sezonā nogatavojās
Pirms gada jaunietis izaudzēja 3000 stādu un 11 arbūzu šķirnes, šogad 5000 stādu un 25 šķirnes. “Arbūza stāds dod vidēji divus, trīs arbūzus. Tā jau varētu izrēķināt kādas 100 tonnas arbūzus, bet realitāte mēs esam tikai divi. Cik mēs spējam izdarīt, tas ir cits jautājums.”
Šogad papildus visiem pienākumiem Emīls arī aktīvi sācis veidot saturu sociālo mediju platformās “Instagram” un “Tik Tok”. Radošos video Emīls atspoguļo kāds ir process, lai no sēkliņas izaugtu arbūzs. “Man ir ļoti svarīgi veidot reklāmu, lai cilvēki nedomā, ka arbūzi ir ievesti no Itālijas. Kad izaug un aizvedu uz tirgu, daudzi nezina, ka arī Latvijā var izaudzēt tādus arbūzus.” Tāpat Emīls stāsta, ka grūti noticēt, ka Latvijā var izaugt 16 kilogramus smags arbūzs, bet tāds viņam pagājušajā gadā izauga, šajā sezonā lielākā oga – 14 kilogramus liela.
Taču par to, ka vien dienvidos var izaudzēt labākos arbūzus, jaunietis stāsta, ka tādi stereotipi ir jālauž. “Latvijā mums ir pateicīgas, kontrastainās temperatūras. Siltāks, vēsāks, kas piedod arbūzam to saldumu. Ne velti Latvijas zemene ir gardākā zemene un ar arbūzu tas pats, jo kontrastainā temperatūra to atļauj.”
Pateicoties sociālajām tīklošanās platformām, Emīla arbūzus kopš šīs sezonas var iegādāties arī veikalā “Stockman”: “Šogad es pirmo reizi izveidoju “TikTok” kontu un, manuprāt, sociālie tīkli ir kā mūsdienu vizītkarte. (..) Man vienu dienu zvana no “Stockman” un stāsta, ka ir pamanījuši mani “TikTokā” un, ka gribētu savā veikalā redzēt manus arbūzus.” Nu Emīls atklāj, ka “Stockmann” ir paņēmis vairāk nekā tūkstoš kilogramus ar viņa audzētajām ogām.
Emīls šajā sezonā ir sadarbojies arī ar bērnudārzu, skolu ēdināšanas uzņēmumiem, un arbūzus aizvedis nobaudīt arī pensionāriem pansionātā.
Cīņa ar krusu, lietavām un nodokļiem
Šogad jūnijā, kad Latviju pāršalca krusa, tas skādēja arī Emīla arbūzus: “Nelieli krusas graudiņi, liekākais bija zirņa lielumā. Arbūzi bija tikko aizmetušies, apmēram valrieksta, jāņogas izmērā un krusa deformēja auglīšus. Visi arbūzi nebija tādā lielumā, tikai viena šķirne, un tā šogad neizauga.”
Emīls pēc piedzīvotā nepadevās un turpināja strādāt: “Tad bija diezgan bēdīgi, bet es neapstājos, tāpat braucu, ravēju, darīju visu iespējamo, lai pārējie arbūzi izaugtu. Šogad bija nosprausti lielāki mērķi, ka šeit taisīsim būdiņu, mums būtu arbūzu noliktava, veidotu reklāmu izkārtnes un aicinātu cilvēkus uz šejieni braukt, bet mēs to nevarējām īstenot, jo pēc 19. jūnija krusas mums vairs nebija papildu līdzekļi, lai to īstenotu.”
Emīls stāsta, ka pašreizējā situācija valstī saistībā ar PVN likmēm un apdrošināšanu nav labvēlīga viņa ogām: “Latvijā audzētajiem augļiem, ogām un dārzeņiem ir samazināta PVN likme, kas ir 12%, savukārt manis paša audzētajiem arbūziem ir 21% PVN ar pamatojumu, ka tā nav Latvijai raksturīga kultūra, bet šogad Lauku atbalsta dienestam tika pieteikti ap 30 hektāriem plantācijas ar Latvijā izaugušiem arbūziem.”
“Liekākā neērtība ir, ka arbūzu laukus nevar apdrošināt. Mēs neprasām apdrošināt pret lietavām vai priekšlaicīgu salnu, mēs lūdzam, lai varētu apdrošināt pret krusu, jo ir ieguldīti ļoti lieli finansiālie līdzekļi, un vienā acu mirklī to visu noposta, ir ļoti bēdīgi.”
Nākotnes vīzijās arī Latvija kā arbūzu lielvalsts
Emīls vēlas apmācīt arī citus arbūzu audzēšanā, lai katram, kurš vēlētos izaudzēt, tas izdotos. Jaunietis stāsta, ka nevienu neuzskata par konkurentu un savas idejas neslēpj, jo uzskata, ka Latvija varētu būt arī arbūzu lielvalsts. “Pašlaik man ir izveidots arī interneta veikals, kur es cilvēkiem piedāvāju iegādāties profesionālās sēklas – visas šķirnes, ko pats audzēju. Mans lielais mērķis ir izveidot platformu, kur katrs, kurš grib izaudzēt arbūzus, to varētu īstenot, un es vēl joprojām neatmetu domu par kooperatīva vai asociācijas izveidošanu. Varbūt mēs visi audzētāji varētu apvienoties, būtu lielāki apjomi, darba spēks, un arbūzus varētu eksportēt.”
Runājot par nākamā gada plāniem un stādu audzēšanu, Emīls atbild īsi un lakoniski: “Ja darīšu ar mīlestību, viss būs kārtībā.”
Pašlaik Emīls arbūzu audzēšanu saskata kā prioritāti arī nākotnē: “Man nav neviena cita kultūra tik mīļa, kā arbūzu audzēšana, es šo līdz galam nevaru nosaukt par hobiju, jo šis, manuprāt, ir kas vairāk kā hobijs, un vairāk kā sirds lieta.” Taču profesijas ziņā Emīls sevi redz politikā: “Visticamāk, tautsaimniecības jautājumos, jo man tur būtu plašas zināšanas.”
Pēc sarunas Emīls, neizniekojot ne sekundi, jau steidza atpakaļ pie darbiem. Gar lauku garām brauc mašīnas, šoferi pamāj Emīlam un viņa tētim, bet aiz pagrieziena ar riteni minās sieviete gados – ierasti no rīta apciemojusi Emīlu un mājup groziņā ved arbūzu. Šī puiša hobijs nu kļuvis kā ikgadēja tradīcija, ko vietējie augsti novērtē.
https://tv3.lv/dzivesstils/darzs-un-maja/no-piecam-seklinam-lidz-tukstosiem-stadu-emils-ir-jaunakais-arbuzu-lielsaimnieks-latvija/